13. Tomēr cilvēks nepastāv savā godībā, viņš ir līdzīgs kustonim, kam dara galu.
14. Tā klājas tiem, kas pārmērīgi paļaujas uz sevi, tā beidzas to ceļš, kas par daudz lepni uz savām runām. (Sela.)
15. Nāve tos gana kā avis, taisnā ceļā tie nonāk tās valstī. Pienāk rīts, un viņu augums sairst. Pazeme kļūst viņiem par mājokli, bet taisnie valdīs pār viņiem, rītam austot.
16. Taču manu dvēseli atpestīs Dievs, no pazemes varas Viņš mani ņems pie Sevis.
17. Tāpēc nebēdā, ja kāds kļūst bagāts, ja vairojas viņa nama spožums,
18. jo mirdams viņš neko nespēj līdzi paņemt un viņa godība neiet viņam līdzi.