5. Bet mūsu miesas ir tādas pašas kā mūsu brāļu miesas, mūsu bērni ir tādi paši kā viņu bērni; un redzi, mēs piespiežam savus dēlus un savas meitas kļūt par vergiem, un dažas no mūsu meitām ir jau paverdzinātas, un mūsu rokām nav spēka, jo mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem!"
6. Un es kļuvu ļoti dusmīgs, kad es dzirdēju viņu brēkšanu un šos vārdus.
7. Mana sirds pārdomāja tos sevī, un es bāros ar dižciltīgajiem un priekšniekiem un sacīju viņiem: "Jūs taču visi nododaties augļošanai cits ar citu!" Un es sasaucu lielu tautas sapulci pret viņiem
8. un sacīju viņiem: "Mēs esam centušies un izpirkuši savus brāļus, jūdus, cik vien mēs spējām, kas bija pārdoti svešām tautām; bet jūs tagad pārdodat savus brāļus, lai mēs viņus pēc tam būtu spiesti atkal izpirkt!" Viņi klusēja un neatrada atbildi.
9. Tad es sacīju: "Jūsu rīcība ir necienīga un nav laba. Vai jums nevajadzēja staigāt mūsu Dieva bijībā, lai izvairītos no citu tautu, mūsu pretinieku, izsmiekla?
10. Bet arī es pats, mani brāļi un mani kalpi ir aizdevuši nabadzīgākiem naudu un labību. Atlaidīsim jel viņiem šos aizdevumus!
11. Atdodiet viņiem vēl šodien pat viņu tīrumus, vīna dārzus, viņu olīvu dārzus un viņu mājas; atlaidiet viņiem tās pagaidas no naudas un labības, vīnogu sulas un eļļas, ko jūs esat no viņiem ņēmuši kā augļus un kas jums no viņiem vēl prasāmas."